ārā tāds pelēks un negribas neko. nevar pasmaidīt. tad netīšām atradu/atcerējos šo video.

nu, lūk, smaidu!

\

Foto: Agnese Sarguna

Es nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, bet arvien biežāk cilvēki mani identificē ar vārdu “rudu” nevis to, kas pasē. Ha, dīvainākais, ka arī es pati pie tā esmu tik ļoti pieradusi, ka šķiet pat dīvaini, ja kāds sauc par Kristīni.
Kristīne es biju līdz ~20 gadu vecumam. Tad radās rudu. Es to saucu par tādu kā sevis atdzimšanu uz citu, bet noteikti labāku pusi.

Lieliska filma.

Pa daļām var noskatītiesTE.

Vasara ir citādāka, kā es to biju iedomājusies, bet man patīk. Nav jau arī tā, ka es būtu cītīgi kaut ko plānojusi. Plānot ir bezjēdzīgi. Vajag tā – viegli. Nē, tas nav pareizais vārds. O, organiski!

Kad visu gadu biju noslogota tā, ka brīžam šķita – “ja es šo te pārdzīvošu, tiešām kļūšu nemirstīga”, domāju – “ekh, kad mācību gads beigsies, kā es atpūtīšos, neko nedarīšu, neko. Gulēšu…” Aha. Divas nedēļas nobumbulēju, un viss. Es nevaru nosēdēt mierā. Mhm, kā man vakar kāda draudzene teica: “Tava problēma ir tā, ka tev visu laiku šķiet, ka dzīve ir pārlieku mierīga.” Gan jau – viņai taisnība.

Pagājušā gadā pārdzīvoju, ka netiku uz kādu no daudzajiem festivāliem. Šogad jau ar’ netikšu, bet kaut kā tā nemaz īpaši nevelk. Man saka: “O, o, tas ir vecums!” Figuški jums, ja! Citu gadu vilks. Tad, kad visi apstākļi sakritīs labvēlīgi. Būs! Fuj, kā man riebjas šitas teiciens, bet, nu, “visam savs laiks”.

Šodien visi kaut kādi skumji. Es jau ar’. Tāpēc ilustrācijai kāda amizanta bilde. Tās autors Kristaps Bukovskis.

Ha, un šodien jau iepriekš minētā draudzene man teica, ka man esot “es visu zinu labāk” sejiņa. Mhm. Agnes, šitā sejiņa?

Un tagad pasmaidām! Čao!

Tu minies, minies pa pilsētu un sadomā, ka, mājās braucot, vajadzētu nopirkt kaut ko garšīgu. Bankas karte ir atstāta mājās. Kabatā ir lats. Ne santīma vairāk. Tu ieej bodē, tuvojies augļu stendam un ieraugi: “O, gribu meloni!” Izvēlies vienu un meklē kontrolsvarus, lai noskaidrotu, ietilps summa latā, vai ne. Pēc neveiksmīgiem svaru meklējumiem, nolem riskēt. Ej pie kases un domā: “Nepietiks naudas, nu neko, atstās. A, ko?”
Pieej pie kases. Izstāvi savu rindu. Pienāk tava kārta, un pārdevēja liek meloni uz svariem. Uz monitora parādās summa – 1.00. un ne santīma vairāk.