Izskatās pēc baigā milža. Nav! 7 cm garš.

Jau septīto dienu kāpju te ar domu: “O, nu es rakstīšu!” Tā man tāda neoficiāla gada apņemšanās. Precīzāk, kārtējais: “Aīj, nu pamēģinās, nezin, kas tur sanāks.” Lūk, kā jau var manīt visas sešas iepriekšējās reizes ir bijušas nerezultatīvas. Ne teikuma. Ienāku, apdzēšu spamkomentārus, un ar to arī viss beidzas. Var jau mēģināt vainot neaprašanu ar jaunajām sienām, bet tā jau būs tikai tāda puķaini banāla atruna. Var sākt filozofēt par jēgu, un, kā vienmēr, nonākt pie secinājuma, ka jēgas nav nekam. Taču iekšā sēž kaut kāds spītīgs mērkaķis, kas saka: “Āij, nu pamēģinās…” Un pirksti rautin raujas klabināt.

Acis darba izbijās

Nekas TĀDS pa nedēļu nav noticis. Nē, nu, ir visādi mazie, jaukie mirkļi, ar kuriem īsti dalīties negribas. Tie jau tikai man nozīmīgi.

Nekas TĀDS nav paveikts. Kā no malas varbūt izskatās, filcēšanai tiek veltīts maz laika, jo neko jaunu nerādu. Iemesls? Tūlīt pastāstīšu.

Otrdien saņēmu lapu: “Darba sadales termiņi pa mēnešiem saistībā ar kvalifikācijas darba izstrādi 4. kursam”. Lūk! Turpmākos sešus mēnešus manu prātu un rokas aizņems viena lieta – DIPLOMDARBS.  Pirmais, ļoti sarežģītais uzdevums pagaidām ir modeļu piemeklēšana. Papildus jau iepriekšminētajai lapai saņēmu sešas lapas/tabulas “Auguma mērījumi”. Tad nu tagad jāatrod četras meitenes un divus puišus, kas atbilstu manas diplomdarba kolekcijas konceptam.

Visu nedēļu tāds kā satraukums. No sērijas: “Acis darba izbijās, rokas darba nebijās.” Vakarnakt pat murgoju par diplomdarba aizstāvēšanas skati. Modeļi nebija ieradušies, tērpi bija pazuduši, manu tērpu vietā bija kaut kādi citi, aij, elle. Bet gan jau būs labi, gan jau beig beigās kaut kas tur sanāks. Tāds mazs pirmais izbīlis. Galvenais – raks, un ta jau manīs.

Turpmāk ik pa laikam centīšos ziņot, kā ta man iet! Nākot tuvāk pavasarim, pastāstīšu par kolekcijas ideju un skiču rašanās procesu. Uh!

Muzikālais noformējums – gabals, kas skanēja pa Radio 101 mirklī, kad es šo visu rakstīju.
Čao!

Trešdiena bija mazo pārvērtību diena ar friziera apmeklējumu. Tā teikt, atbrīvoju pieri skatam uz Pasauli.

Nedēļas nogalē piedalījos kāda cita pārvērtibās, konkrētāk, Kni virtuves Jurģos, kad viņa no komunālo dzīvokļu biedrības Wordpres’sā pārceļoja uz savu personīgo virtuālo virtuvi ar “lv” galā.

Nu ja, visbeidzot, svētdienas vakarā, iedvesmojoties no iepriekšminētās Kni, ar vairākkārtējiem izsaucieniem: “Ou, no, no, nebūs!” manā lapē tika veikts kosmētiskais remonts. Tas melni zaļais izskats bija mīļš, ādas nosaukums vēl jo jaukāks – “Forbidden Forest”. Taču jau labu laiku nepameta sajūta, ka jānāk no tā meža ārā. Gribēju ko lakoniskāku, ko rudu’iskāku, un pirms es pati ķeros klāt savas lapas zīmēšanai, šis būs tāds pagaidu variants.

Rudu. Vulpes vulpes. Lapsa zaķa ādā ir runājusi.

Kad nokļuvu tālāk, K.zemes laukos pie mammas, stāstīju, kādus smukumus tur manīju. Mamma kā jau mana mamma šito lietu piefiksēja, turklāt sabāra, ka varēju tak no brāļa aizņemties naudu un nopirkt… bet, kā zināms, parāds nav brāl’s, un man šāda doma nu nepavisam nepatika.

Atbraucu atpakaļ te uz to V.mieru. Gāja laiks. Sākās skola. Programmā – jāšuj komplekts. Komplektā drīkst ietilpt arī mētelis. Lieliski! Man jau modelis +/- izsapņots, tikai tāds sīkums – audumu vajag. Kādu sestdienu esmu darbā, zvana telefons. Mamma: “Klausies, es i Talsos. Audum veikalā. Pirks tev mēteļaudum. Kāds ta viš bij? Nu, tā krās?” rudu: “Mammu, varbūt nevajag…” Mamma: “Kuš, tu neko nesak! Es i izdomājus un es tev dāvinās!”

Nu, lūk, tā nu es tiku pie noskatītā auduma un izsapņotā mēteļa. Tapa lēni, pacietīgi un no sirds. Rezultāts pašai ļoti tīk! Un mammai arī!
Paldies, mammu!

Foto: Kristaps Bukovskis

Gan vizuāli smuki, gan ausīm atkarību radoši. Spiežu “repeat” atkal un atkal. Klausīšos kamēr kafijkrūze tukša. Un kafiju es dzeru ļoti lēni, mierīgi un ilgi.
Savāds decembris ārā. Neatceros citu gadu, kad tas būtu bijis tik silts. Iestājoties novembrim, klusi cerēju, ka sniegs tik ātri neuzkritīs, jo gribas tak vēl ar velo no punkta A uz punktu B plivināties. Še kā, re kā – dabūju jauku laiku arī decembrī! Labi, šorīt debesis ārā tādas sabozušās, bet vakar bija burvīgs laiks.

Lai svētdiena notiek!

Kur ņēmu, kur ņēmu… Te ņēmu!

Pret šādu gan man nebūtu pretenzijas.

Wore It Deep (The Tree Ring) from Destin Daniel Cretton on Vimeo.

Ja rodas jautājumi: “Kas tev tie pa miglainiem foto?”- tas ir lomo. Cik esmu nopratusi, tur lielas iespringšanas nav – bliez tik. Vienīgi, manuprāt,  jāiemanās dabūt kaut cik skatāmu attēlu, respektīvi – ir problemātiski  iegūt bildei asumu. Taču, ja palasa Vikipēdijā lomogrāfijas zelta likumus, viss viens, dari, kā gribi, būs ok:

1. Ņem Lomo kameru sev līdzi, lai kurp tu arī dodies!
2. Lieto to visu laiku, gan dienā, gan naktī!
3. Lomogrāfija neiejaucas tavā dzīvē – tā ir daļa no Tevis!
4. Bildē neskatoties skatu meklētājā!
5. Piekļūsti pēc iespējas tuvāk objektam, ko vēlies iemūžināt!
6. Nedomā!
7. Esi ātrs!
8. Nav jābūt lietas kursā, par to, kādu kadru tu tver!
9. Tev nav jāzina, kāds kadrs notverts arī pēc tam!
10. Neņem vērā nekādus likumus!

Šīs divas fotogrāfijas man tīk, jo noskaņa tur tāda. Rudu vīzija. Ha!
Tā bija viena jauka vasara!
Bilžautore Agnese, tā, kas Sarguna.