Latvietis. Slinkais, bet neatlaidīgais.

Jau septīto dienu kāpju te ar domu: “O, nu es rakstīšu!” Tā man tāda neoficiāla gada apņemšanās. Precīzāk, kārtējais: “Aīj, nu pamēģinās, nezin, kas tur sanāks.” Lūk, kā jau var manīt visas sešas iepriekšējās reizes ir bijušas nerezultatīvas. Ne teikuma. Ienāku, apdzēšu spamkomentārus, un ar to arī viss beidzas. Var jau mēģināt vainot neaprašanu ar jaunajām sienām, bet tā jau būs tikai tāda puķaini banāla atruna. Var sākt filozofēt par jēgu, un, kā vienmēr, nonākt pie secinājuma, ka jēgas nav nekam. Taču iekšā sēž kaut kāds spītīgs mērkaķis, kas saka: “Āij, nu pamēģinās…” Un pirksti rautin raujas klabināt.

Acis darba izbijās

Nekas TĀDS pa nedēļu nav noticis. Nē, nu, ir visādi mazie, jaukie mirkļi, ar kuriem īsti dalīties negribas. Tie jau tikai man nozīmīgi.

Nekas TĀDS nav paveikts. Kā no malas varbūt izskatās, filcēšanai tiek veltīts maz laika, jo neko jaunu nerādu. Iemesls? Tūlīt pastāstīšu.

Otrdien saņēmu lapu: “Darba sadales termiņi pa mēnešiem saistībā ar kvalifikācijas darba izstrādi 4. kursam”. Lūk! Turpmākos sešus mēnešus manu prātu un rokas aizņems viena lieta – DIPLOMDARBS.  Pirmais, ļoti sarežģītais uzdevums pagaidām ir modeļu piemeklēšana. Papildus jau iepriekšminētajai lapai saņēmu sešas lapas/tabulas “Auguma mērījumi”. Tad nu tagad jāatrod četras meitenes un divus puišus, kas atbilstu manas diplomdarba kolekcijas konceptam.

Visu nedēļu tāds kā satraukums. No sērijas: “Acis darba izbijās, rokas darba nebijās.” Vakarnakt pat murgoju par diplomdarba aizstāvēšanas skati. Modeļi nebija ieradušies, tērpi bija pazuduši, manu tērpu vietā bija kaut kādi citi, aij, elle. Bet gan jau būs labi, gan jau beig beigās kaut kas tur sanāks. Tāds mazs pirmais izbīlis. Galvenais – raks, un ta jau manīs.

Turpmāk ik pa laikam centīšos ziņot, kā ta man iet! Nākot tuvāk pavasarim, pastāstīšu par kolekcijas ideju un skiču rašanās procesu. Uh!

Muzikālais noformējums – gabals, kas skanēja pa Radio 101 mirklī, kad es šo visu rakstīju.
Čao!