Augustā aizbraucu uz savu dzimto K.zemi, iegāju audumu veikalā un nopriecājos, cik spilgtos un sulīgos toņos tur dabūjami mēteļaudumi. Tajā brīdī makā bija vien tik, lai pēc nedēļas varētu tikt atpakaļ te – uz to V.mieru.

Kad nokļuvu tālāk, K.zemes laukos pie mammas, stāstīju, kādus smukumus tur manīju. Mamma kā jau mana mamma šito lietu piefiksēja, turklāt sabāra, ka varēju tak no brāļa aizņemties naudu un nopirkt… bet, kā zināms, parāds nav brāl’s, un man šāda doma nu nepavisam nepatika.

Atbraucu atpakaļ te uz to V.mieru. Gāja laiks. Sākās skola. Programmā – jāšuj komplekts. Komplektā drīkst ietilpt arī mētelis. Lieliski! Man jau modelis +/- izsapņots, tikai tāds sīkums – audumu vajag. Kādu sestdienu esmu darbā, zvana telefons. Mamma: “Klausies, es i Talsos. Audum veikalā. Pirks tev mēteļaudum. Kāds ta viš bij? Nu, tā krās?” rudu: “Mammu, varbūt nevajag…” Mamma: “Kuš, tu neko nesak! Es i izdomājus un es tev dāvinās!”

Nu, lūk, tā nu es tiku pie noskatītā auduma un izsapņotā mēteļa. Tapa lēni, pacietīgi un no sirds. Rezultāts pašai ļoti tīk! Un mammai arī!
Paldies, mammu!

Foto: Kristaps Bukovskis