Šonedēļ pa īstam sajutu, ka rudens, nemaz neklauvējot, pēkšņi atnācis, ērti iekārtojies un saka: “Nu ko, nebūs tev vairs pusplikai pa āru ko staigāt!” Aha, viendien izšāvos uz pilsētu, kā ierasts, ģērbusies vasarīgi. Auksti!

Toties šorīt izbaudīju lietu. Sadomāju, ka man vajag uz piena bodi pēc svaiga izlejamā burkānu/ābolu/vaniļas jogurta. Debesis nomākušās, bet gan jau nelīs. Gabis uzstutēts uz trīsriteņa- braucam. Un pusceļā sākās! Bet tik patīkami. Lielisks rudens iesākums, jo, kas gan tas par rudeni bez salīšanas līdz pēdējai vīlītei. Kā smejos – tā, pa manam, ir romantika.

Turpinājumā mazs stāsts iz bērnības. Ainiņa atausa atmiņā brīdī, kad šodien, ejot garām puķu veikalam, no tā iznāca vairāki cilvēki ar rožu klēpjiem.

Tātad, sensenos laikos, kad rudu mācījās pamatskolas sākumklasēs, savu lielāko daļu laika pēc stundām, viņa pavadīja dārzniecībā. Neatceros, vai tai bija kāds nosaukums, neminēšu arī to, kur tā atradās. Tas ir mazsvarīgi. Bet, jā, rudu mamma vadīja dārzniecību. Turpat mammas kabinetā izpildījusi visus mājasdarbus (Hmm, arī matemātiku. Pa kluso uz mammas lielā kaukulatora, kas bija pieslēdzams pie elektrības un nejauki rūca. Pēc šī trokšņa arī tika noteikts, ka rudu šmaucas, un pēcāk šis rīks tika labi noglabāts.:D ), viņa varēja doties ekspedīcijā pa daudzajām siltumnīcām. Visinteresantākā meitenei šķita rožu sezona. Lai arī tomātu
sezonai nebija ne vainas – tik daudz (gan skaita, gan šķirņu ziņā) tomātus, šķiet viņa nekad mūžā vairs nebūs ēdusi un neapēdīs.

Tātad rozes. Ja atmiņa neviļ, bija vismaz trīs “rožu mājas”, kurās auga neskaitāmas šķirnes šo ziedu. Visvērtīgākās bija baltās un sarkanās, vēl jo labāk, ja tās varēja nogriezt pēc iespējas garākas. Rudu tas šķita absurdi. Priekš kam maksāt lielu naudu par štrunta kātu, ja pats skaistums ir ziedā? Uz šo mamma atbildēja: “Garas roze izskatās cēlākas. Tās rada nopietnāku iespaidu.” Un meitene nodomāju pie sevis: “Aha, ko dod tas cēlums, ja pēc tam ieliekot vāzē, tām noļūk galvas, un tāpat nākas kātu nogriezt īsāku…” Mirklīgais cēlums. Tpu. Atļaušos piebilst, rudu vislabāk patika tās īsās, īsās rozītes un tas nav mainījies vēl šodien…

Rozes grieza klēpjiem. Pēc tam tās nesa atsevišķā telpā, kur uz galda bija speciāls lineāls ar rožu garumiem un klāt attiecīgi cenas. Ziedus uzmanīgi nopētīja – vai nav pārāk izplaukuši, vai nav šķībi, vai lapas pa retām. Izbrāķētās meta kaudzē, labās piegrieza pēc lineāla, pakoja papīros, apslakot ar ūdeni, pēc tam lika lielā ledusskapī, lai glabājas līdz brīdim, kad tās vedīs uz tirgu vai veikalu.

Bet, ja jūs zinātu, kā rudu lūza sirds par tām izbrāķētajām… Simtiem rozes tika nestas uz komposta kaudzi. Ko mazā rudu darīja? Glāba ziedus! Ziniet – klēpjiem vāca, veda mājās. Jā, mamma dusmojās, ka pienests pilns mašīnas bagāžnieks, palodze, aizmugurējais sēdeklis un meitene pati, iespiedusies stūrītī pie pašām, pašām mašīnas durvīm. Sākumā mazā rudu glāba dzeltenās un sarkanoranžīgās. Pirmās spēcīgi smaržoja, otrās bija bezdievīgi smukā krāsā. Vēlāk rozes netika vairs šķirotas. Grāba, cik nu mazās roķeles var sagrābt. Dzelkšņi dūrās pirkstos, bet tas neatturēja…

Rudu nesaprata, kā tā var – izmest puķes, labas puķes un jautāja mammai: “Tev nav žēl?”
“Ir, bet tā nu tas notiek, visas tu neizglābsi… Un tās tāpat ātri novītīs. Pati redzēsi. Ieliksi vāzē un rīt jau sāks birt. Tādas nevar pārdot. Var atdot, bet neviens jau neņems,” viņa teica.

Mājās aizvestos ziedus salika visās iespējamās vāzēs. Ja vajadzēja, no pieliekamā atstiepa burkas. Rudu istaba bija vienās rozēs. Meitene sēdēja un priecājās. Aha. Līdz brīdim, kad šamās sāka birt, līdz brīdim, kad atveda jaunu kravu un istabā nebija vietas. Divu nedēļu laikā lielā mīlestība pret izbrāķētajām rozēm zuda. Rudu saprata, ka – “Nav ko!” Visas neizglābsi! Turklāt, ūdens neskaitāmajās rožu vāzēs bija jāmaina gandrīz katru dienu, jo sasmirdēja. Ui, ķēpa!

Turpmāk dārzniecības ekspedīcijas ietvaros meitene devās palīgā laistīt “krizantēmu māju”, gāja ārā sēdēt pie baseina ( jā, tur tak pagalmā bija pat baseins), skraidīja pa dārzniecības teritoriju, krita uz nerviem kādam no darbiniekiem ar simtiem jautājumu, baroja kaimiņu trušus… īsi sakot, meta rozēm līkumu, jo glābšanas operācija bija izgāzusies, bet gūta atziņa.