Man virtuvē pie sienas karājas skapītis bez durvīm, kaut kā nesanāk pabeigt, - paskaidroja Kalniņš. - Bet tur ir savs labums - vienmēr var redzēt, kas skapītī iekšā, un durvis nav par velti jāvirina. Sieva gan cer, ka es tās durtiņas kādreiz piemontēšu… lai cer. Starp citu, šeit parādās vēl viens nepabeigto lietu labums - tās vienmēr vieš kaut kādas cerības. Ja lieta ir pabeigta, tad viss, beigas, tur nekā vairs nevar darīt un arī cerību vairs nekādu. Beigas ir beigas, pats saproti.
M.Bērziņš “Gūtenmorgens” (ak, jā, būsiet jau manījuši, ka man šī grāmata kļuvusi ļoti mīļa).
Šonedēļ pa īstam sajutu, ka rudens, nemaz neklauvējot, pēkšņi atnācis, ērti iekārtojies un saka: “Nu ko, nebūs tev vairs pusplikai pa āru ko staigāt!” Aha, viendien izšāvos uz pilsētu, kā ierasts, ģērbusies vasarīgi. Auksti!
Toties šorīt izbaudīju lietu. Sadomāju, ka man vajag uz piena bodi pēc svaiga izlejamā burkānu/ābolu/vaniļas jogurta. Debesis nomākušās, bet gan jau nelīs. Gabis uzstutēts uz trīsriteņa- braucam. Un pusceļā sākās! Bet tik patīkami. Lielisks rudens iesākums, jo, kas gan tas par rudeni bez salīšanas līdz pēdējai vīlītei. Kā smejos – tā, pa manam, ir romantika.
Turpinājumā mazs stāsts iz bērnības. Ainiņa atausa atmiņā brīdī, kad šodien, ejot garām puķu veikalam, no tā iznāca vairāki cilvēki ar rožu klēpjiem.
Tātad, sensenos laikos, kad rudu mācījās pamatskolas sākumklasēs, savu lielāko daļu laika pēc stundām, viņa pavadīja dārzniecībā. Neatceros, vai tai bija kāds nosaukums, neminēšu arī to, kur tā atradās. Tas ir mazsvarīgi. Bet, jā, rudu mamma vadīja dārzniecību. Turpat mammas kabinetā izpildījusi visus mājasdarbus (Hmm, arī matemātiku. Pa kluso uz mammas lielā kaukulatora, kas bija pieslēdzams pie elektrības un nejauki rūca. Pēc šī trokšņa arī tika noteikts, ka rudu šmaucas, un pēcāk šis rīks tika labi noglabāts.:D ), viņa varēja doties ekspedīcijā pa daudzajām siltumnīcām. Visinteresantākā meitenei šķita rožu sezona. Lai arī tomātu
sezonai nebija ne vainas – tik daudz (gan skaita, gan šķirņu ziņā) tomātus, šķiet viņa nekad mūžā vairs nebūs ēdusi un neapēdīs. 
Tātad rozes. Ja atmiņa neviļ, bija vismaz trīs “rožu mājas”, kurās auga neskaitāmas šķirnes šo ziedu. Visvērtīgākās bija baltās un sarkanās, vēl jo labāk, ja tās varēja nogriezt pēc iespējas garākas. Rudu tas šķita absurdi. Priekš kam maksāt lielu naudu par štrunta kātu, ja pats skaistums ir ziedā? Uz šo mamma atbildēja: “Garas roze izskatās cēlākas. Tās rada nopietnāku iespaidu.” Un meitene nodomāju pie sevis: “Aha, ko dod tas cēlums, ja pēc tam ieliekot vāzē, tām noļūk galvas, un tāpat nākas kātu nogriezt īsāku…” Mirklīgais cēlums. Tpu. Atļaušos piebilst, rudu vislabāk patika tās īsās, īsās rozītes un tas nav mainījies vēl šodien…
Rozes grieza klēpjiem. Pēc tam tās nesa atsevišķā telpā, kur uz galda bija speciāls lineāls ar rožu garumiem un klāt attiecīgi cenas. Ziedus uzmanīgi nopētīja – vai nav pārāk izplaukuši, vai nav šķībi, vai lapas pa retām. Izbrāķētās meta kaudzē, labās piegrieza pēc lineāla, pakoja papīros, apslakot ar ūdeni, pēc tam lika lielā ledusskapī, lai glabājas līdz brīdim, kad tās vedīs uz tirgu vai veikalu.
Bet, ja jūs zinātu, kā rudu lūza sirds par tām izbrāķētajām… Simtiem rozes tika nestas uz komposta kaudzi. Ko mazā rudu darīja? Glāba ziedus! Ziniet – klēpjiem vāca, veda mājās. Jā, mamma dusmojās, ka pienests pilns mašīnas bagāžnieks, palodze, aizmugurējais sēdeklis un meitene pati, iespiedusies stūrītī pie pašām, pašām mašīnas durvīm. Sākumā mazā rudu glāba dzeltenās un sarkanoranžīgās. Pirmās spēcīgi smaržoja, otrās bija bezdievīgi smukā krāsā. Vēlāk rozes netika vairs šķirotas. Grāba, cik nu mazās roķeles var sagrābt. Dzelkšņi dūrās pirkstos, bet tas neatturēja…
Rudu nesaprata, kā tā var – izmest puķes, labas puķes un jautāja mammai: “Tev nav žēl?”
“Ir, bet tā nu tas notiek, visas tu neizglābsi… Un tās tāpat ātri novītīs. Pati redzēsi. Ieliksi vāzē un rīt jau sāks birt. Tādas nevar pārdot. Var atdot, bet neviens jau neņems,” viņa teica.
Mājās aizvestos ziedus salika visās iespējamās vāzēs. Ja vajadzēja, no pieliekamā atstiepa burkas. Rudu istaba bija vienās rozēs. Meitene sēdēja un priecājās. Aha. Līdz brīdim, kad šamās sāka birt, līdz brīdim, kad atveda jaunu kravu un istabā nebija vietas. Divu nedēļu laikā lielā mīlestība pret izbrāķētajām rozēm zuda. Rudu saprata, ka – “Nav ko!” Visas neizglābsi! Turklāt, ūdens neskaitāmajās rožu vāzēs bija jāmaina gandrīz katru dienu, jo sasmirdēja. Ui, ķēpa!
Turpmāk dārzniecības ekspedīcijas ietvaros meitene devās palīgā laistīt “krizantēmu māju”, gāja ārā sēdēt pie baseina ( jā, tur tak pagalmā bija pat baseins), skraidīja pa dārzniecības teritoriju, krita uz nerviem kādam no darbiniekiem ar simtiem jautājumu, baroja kaimiņu trušus… īsi sakot, meta rozēm līkumu, jo glābšanas operācija bija izgāzusies, bet gūta atziņa.
Klausos šo, un skatos uz debesīs skrienošajiem, pelēkajiem mākoņiem. Vasaras debesmanna ir prom.
Citāts no M. Bērziņa “Gūtenmorgens”: “O, cik skaists mēness, teica amerikānis. Tas nav nekāds mēness, tā ir latviešu depresīvā saule, teica Gūtenmorgens. ”
Ikmēneša tradicionālais “pļek”! Taču es turos un buros.
Rek ņemiet labāk vienu smuku priekšnesumu.
Atbraucu no plenēra, un mani sagaida lapa no jaukā Latvijas Pasta par to, ka jāčāpo pēc paciņas. Domāju šā un tā, nevarēju izdomāt, kas gan tur varētu būt - nekur neko neesmu pasūtījusi un tāpat vien, bez brīdinājuma neviens nekad neko nav sūtījis. Še kā re kā - pārsteigums. Mana etsy kliente japāniete, kas dzīvo Amerikā atsūtījusi sirsnīgu vēstuli un mazu dāvaniņu - japāņu vintage auduma gabaliņus, kas palikuši pāri pēc kimono šūšanas. Smaidīju visu dienu un pēc tam vēl… Tik mīļi!
Baudiet! Paldies cilvēkam, kas piespēlēja!
Esmu atpakaļ no plenēra. Grūti aklimatizēties, ziniet. Tāpēc dziesma. Es nez, kur šamo ņēmu, bet bukmarkos glabājās. Par zvaigznēm tur kaut ko… He.